28.08.2018.
Par iniciatīvas “Es atbalstu sportu!” iniciatoriem un finansējumu

Ņemot vērā vērienīgo iniciatīvu “Es atbalstu sportu!” pieteikumu un tās radīto rezonansi, esam saņēmuši jautājumus, kuras sporta organizācijas bija iniciatīvas aizsācējas un kas to finansē.

 

Par nepieciešamību vērst sabiedrības un lēmumpieņēmēju uzmanību kritiskajai situācijai Latvijas sportā sākotnēji vienojās sešas sporta organizācijas – Latvijas Basketbola savienība, Latvijas Futbola federācija, Latvijas Hokeja federācija, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija, Latvijas Olimpiskā komiteja  un Latvijas Sporta federāciju padome.

 

Šīs organizācijas vienojās, ka uzmanības pievēršanai un dramatiskās situācijas aktualizēšanai ir nepieciešama plašāka komunikācijas kampaņa. Katra no organizācijām kampaņaisavā budžetā rezervējusi summu līdz 5000 eiro, kas būs šīs kampaņas izmaksu griesti.

 

Šie līdzekļi nepieciešami kampaņas iztrādei un īstenošanai mēneša garumā. Izmaksas veido, piemēram, kampaņas mājas lapas izstrāde, kampaņas suvenīri – krekliņi visiem atbalstītājiem, karodziņi, uzlīmes –, atklāšanas pasākuma organizēšana, kampaņas materiālu izplatīšana sporta pasākumos, sabiedrisko attiecību aģentūras pakalpojumi u.c.

 

Iniciatīvai “Es atbalstu sportu!” izmantoti privāto atbalstītāju līdzekļi, un no valsts budžeta naudas šim mērķim netiek tērēts neviens eiro. Tāpat līdzfinansējums netiek lūgts arī desmitiem sporta organizāciju, kas pievienojušās sešu organizāciju aizsāktajai iniciatīvai.

 

Noslēdzoties kampaņas aktivitātēm, kampaņas organizatori informēs par kampaņas izdevumiem un līdzekļu izlietojumu. Vienlaikus jāuzsver, ka vērienu šai kampaņai piešķir ne jau dārgas reklāmas, bet gan fakts, ka tik daudzi sportisti un organizācijas ir iesaistījušās un dalās ar šīm ziņām. Visi sportisti iesaistās kampaņā pārliecības dēļ, un viņu entuziasms ir būtiskākais resurss, kas palīdz kampaņai izskanēt plašāk.

 

Saņemot jautājumu, vai pareizi rīkot kampaņu situācijā, kurā mums jārunā par līdzēkļu trūkumu un ziedojumu kritumu, jāteic, ka situācija sasniegusi to kritisko robežu, kad klusēt vairs nav iespējams. Ja citādi sporta nozares pārstāvjus nedzird, tad ir jārīko kampaņa. Arī mēs, kampaņas organizatori, daudz labprātāk savu laiku un enerģiju novirzītu sportistu izaugsmei, nevis cīņai par izdzīvošanu. Tas, ka sportistiem pašiem ”jāiet ielās” un jācīnās, tikai ir vēl viens apliecinājums, ka sporta nozarei trūkst pārvaldnieka, kas “deg” par sportu.